“Machine Head” pamatoti tiek uzskatīts par Deep Purple labāko veikumu. Lai arī tajā ir tikai septiņas dziesmas, kas tās ir par dziesmām! Galvenokārt jau jāpiemin “Smoke on the Water”, dziesma, kuras rifu ir dzirdējuši arī tie, kas ar rokmūziku ir  uz jūs. Bet vēl vairāk man patīk “Highway Star”. Galvenokārt tas ir Džona Lorda lieliskā ērģeļu solo dēļ. Blekmora ģitāras solo arī nav “zemē metams”. Lords izceļas arī “Lazy” ievadā(par tālāko nemaz nerunājot). “Lazy” vispār iemieso sevī ne tikai roku, bet arī nedaudz džezu un blūzu. Tā ir vēl viena lieliska dziesma. Pie tam dziedāšana tajā sākas tikai, kad dziesma jau ir skanējusi četras ar pusi minūtes. Un noslēgumā – iespaidīgā “Space Truckin’”. Paliek vēl pāris dziesmas, kuras varbūt nav izcilas, bet tuvu tam. Tik tuvu cik vien iespējams.

Tik tuvu desmitniekam cik vien iespējams.

Lieku 9.5 zvaigznes no 10

Esmu diezgan neorģināls mērglis, tāpēc gribu salīdzināt šo albumu ar pirmajiem diviem grupas ierakstiem. Tas ir citādāks. Pirmkārt, tas ir smagāks – ik pa laikam skan agresīvi bungu ritmi un zemas ģitāras partijas. Otrkārt, tas ir psihodēlisks – ir daudz skaņu elementu un diezgan liela daļa mūzikas ir visai lēna. Treškārt, es izcelšu savas favorītdziesmas – “My Propeller”, singls “Crying Lightning”, “Potion Approaching”, “Cornerstone”, “Pretty Visitors”. Un arī tās kuras nepieminēju, ir līmenī. Viss ir šis albums ir līmenī. Tas noteikti ir vismaz otrais labākais grupas albums no trijiem. Šis ir pagaidām labāks no šogad izdotajiem albumiem ko esmu līdz šim dzirdējis, ja vien neesmu piemirsis kaut ko patiešām lielisku.

Muķis kas to nesaprot.

Lieku 8.5 zvaigznes no 10

Albums izceļas ar trīs hītiem – “Take Me Out”, “This Fire” un “The Dark of the Matinée”. Tās tiešām ir labas dziesmas, to jāatzīst. Tomēr ar to ieraksts nebeidzas un ir vēl ko izcelt – īpatnējā “Tell Her Tonight”, Ar lielisku klavieru partiju apveltītā ”Auf Achse”. Kaut kas pievelk arī “Darts of Pleasure”, varbūt tās muļķība. Pārējās pieminēt nav vērts – diezgan viduvējas. Jau šajā albumā var just nelielas deju mūzikas iezīmes, mūzika ir diezgan ritmiska. Vēl vairāk tas izpaužas Franz Ferdinand trešajā albumā, bet par to citreiz(nekad). Šajā albumā ir gan spēcīgas dziesmas, kurās kūsā enerģija, gan arī diezgan naivas 21. gadsimta postpanka dziesmiņas, kuras gandrīz nekam neder. Tomēr kopumā albumu var saukt par klausāmu. Kaut kādam daudzumam cilvēku.

Take Me Out!

Lieku 7.5 zvaigznes no 10

Īsi sakot, Whitesnake ir bariņš matainu puišu. Tagad jau jāsaka, vīru. Mataini viņi ir, bija un būs, lai kas arī tobrīd būtu sastāvā līdzās vismatainākajam no viņiem – grupas dvēselei Deividam Koverdeilam. Šo albumu var saukt par viņu augstāko punktu, jo tajā ir trīs pašas slavenākās grupas dziesmas – pārsvarā popmetāla gabals “Still of the Night”, kas par balādi pārvēršas tikai dziesmas vidū, “Here I Go Again” kas ir balāde dziesmas sākumā un “Is This Love”, kas ir balāde visas dziesmas garumā. Visas trīs dziesmas savā laikā bija gana populāras un vairāk labāku Koverdeils tā arī nav izdomājis. Ā, nu ir jau vairākas dziesmas. Neko īpaši jaunu tajās atrast nevar, pārsvarā viss tas, kas vislabāk ir izpaudies trīs pieminētajos hītos. Ja tu gribi paklausītie sirdi plosošas glemroka balādes, tad esi atradis albumu tieši sev!

Velns nav tik melns kā viņu mālē. Šis nav velns, bet ir čūska. Balta. Ar to viss izteikts.

Lieku 7.5 zvaigznes no 10

17 minūšu garais eposs, kurš noved kapā ērģelnieci. Simpsonos ik pa laikam tiek iekļautas slavenas dziesmas, kuras dzied seriāla varoņi un šis video lieliski saskan ar šī bloga tematiku.

Šī Kanādas grupa iemieso sevī to, ko mūsdienu rokmūzikā(cik jau nu to var saukt par roku) var sastapt diezgan bieži – mūzika ar diezgan trešīgu bungošanu un rēcošu ģitārspēli, kurai cauri spiežas diezgan popsīga melodija. Starp citu, ienīst alternatīvā roka balādes es sāku kad pirmo reizi dzirdēju Cread – With Arms Wide Open. Nu par šo konkrētu albumu – dzirdētākās dziesmas ir singli Animal I Have Become” un “Never Too Late”. Otrā ir manis jau aprakstītā balāde, pirmā ir salīdzinoši agresīvāka. Vēl – “Riot” sākas ar gluži vai metalcore ģitāras rifu, tomēr atlikusī dziesma gluži nav tik smaga. Vēl diezgan smagi sākas “Time of Dying”. Pēc tam gan tā turpinās kā tipiska TDG dziesma. Un tā tālāk un tā joprojām – viss ir vienveidīgi popsīgs alternatīvais metāls. Šāda skanējuma liels vaininieks ir grupas solists, kura balss lai arī parupja, vairāk tomēr ir kā radīta balāžu gaudošanai. Pie tam tā dažreiz skan ļoti līdzīgi Slipknot solista Korija Teilora balsij. Bet salīdzināt šīs grupas ir bezjēdzīgi, 9 cilvēku kompānija Slipknot ir riktīgs metāls, pat viņu nedaudzās balādes rullē. Un Teilors var mierīgi dziedāt tā, kā šis puisis var tikai sapņot.

Kaut ko tādu jau varēju gaidīt pirms klausīšanās. Piedod, IwaD!

Lieku 6 zvaigznes no 10

Daudz esmu lasījis par to, vai šo grupu var klasificēt kā smago metālu. Nolēmu laist visu gar ausīm un izdomāju, ka priekš tiem laikiem tas bija riktīgs metāls un tā to arī atstāsim. Nu par albumu – “Paranoid” sevī ietver tikai nieka 8 dziesmas, toties dažas no tām ir dziesmas ar vārdu. Kā piemēram, “Paranoid” un “Iron Man”, kuras sevī ietver ģitāras rifus, kurus kaut pa ausu galam ir dzirdējis gandrīz jebkurš. Var pieminēt arī pārējās albuma dziesmas, bet tā būtu tikai atkārtošanās – tipisks Black Sabbath metāls grupas augstākajā punktā. Vienīgā dziesma kas izlec, ir “Planet Caravan“, kas nav ne metāls un pat ne roks, bet drīzāk kaut kas džezīgs. Bet labs tik un tā. Savelkot visus galus kopā – šis albums tapa, kad metāls vēl bija autiņos. Tagad tas ir attīstījies velnsviņuzinacik virzienos, bet šis albums joprojām skan gana smagi. Lielisks ieraksts. Klasika.

Ar atzīmi ar nav ko skopoties.

Lieku 9 zvaigznes no 10

Metallica – grupas bundzinieks Larss Ulrihs šo nosaukumu dzirdēja no cita mūziķa, kas to gribēja pielietot savai grupai. Ulriham nosaukums iepatikās un viņš to pievāca sev, kolēģim it kā nejauši piespēlējot citu vārdu.

The Beatles – grupas elkam Badijam Holijam bija pavadošā grupa The Crickets, kas nozīmē “circeņi”. Tāpēc Džons Lenons apsvēra citu nosaukumu ar kukaiņiem Beetles(“vaboles”), bet lai norādītu saikni ar viņu mūzikas stilu bītu, tas tika mainīts uz Beatles. Šis esot īstais variants, lai arī paši dalībnieki gadu gaitā ir stāstījuši arī par citām versijām, kas gan visticamāk bija žurnālistu kaitināšanai un smīdināšanai.

Dire Straits – tulkojumā grupas nosaukums nozīmē “milzu grūtības”, bet grupa karjeras sākumā bija ļoti sliktā finansiālajā situācijā.

Franz Ferdinand – Francis Ferdinands bija Ungārijas erchercogs.

Muse briest jauns albums, bet es pagaidām apskatīšu viņu iepriekšējo veikumu no 2006. gada. Šo ierakstu ievada dziesma “Take a Bow”, no kuras var saprast, ka grupa šajā albumā grib panākt episki-simfoniski-progresīva roka sajūtu. Vismaz ievaddziesma man liekas visai kaitinoša. Klausoties tālāk, tomēr atrodu dažas labākas dziesmas – “Starlight”, “Map of the Problematique”, “Assassin”, “Exo-Politics”. Zināmā mērā klausāma ir arī “Hoodoo”, kuras klasiskās mūzikas iedvesmotā klavierpartija ir diezgan neslikta. Tāpat par nesliktu var saukt arī “Knights of Cydonia”, kura gan ir nedaudz par episku, tomēr agresīvā ģitārspēle cik necik dziesmu saglābj. Ja kaut kas jāsaka par atlikušo: “Supermassive Black Hole” – sūdīgs deju panks, ”Invincible” – banālākā albuma dziesma… Par atlikušajām izteikties negribas.

Gribēju likt 7 zvaigznes, bet tad nolēmu ka par sālītu. Jaunais albums ne tik nedabūs!

Lieku 6.5 zvaigznes no 10

Šim attēlam nesen palika 40 gadi, tikai divas no četrām personām vēl ir starp mums, bet mūzika paliek. Un kāda mūzika! Sākumā par dziesmām līdz popūrijam – Lenons piedāvā divus blūzīgus gabalus “Come Together” un “”I Want You (She’s So Heavy)”, no Makartnija puses nāk divas jautrās “Maxwell’s Silver Hammer” un “Oh! Darling”, Harisons dod divas fantastiski skaistas balādes “Something” un “Here Comes the Sun”. Nedrīkst nepieminēt arī Ringo un viņa jauko “Octopus’s Garden”. Un visbeidzot, “normālā” albuma daļa beidzas ar 3×3 harmoniju dziedājumu “Because”. Sākas popūrijs, ko ievada Makartnija “You Never Give Me Your Money”, kas sākumā ir balāde, pēc tam pārtop par rokdziesmu un pēc tās aiziet īsas, bet jaukas dziesmiņas. Vislabākā šķiet “Carry That Weight”, kurai beidzoties sākas albuma kulminācija – “The End”. Agresīvais sākums liek tirpām skriet pāri kauliem, tam seko Ringo pirmais un vienīgais bungu solo bītlu sastāvā, tad Makartnijs, Harisons un Lenons demonstrē trīs ģitāras solo par viena cenu. Un arī tas vēl nav viss – uz klavieru fona atskan viena no slavenākajām frāzēm bītlu mūzikā: And, in the end, the love you take; Is equal to the love you make. Satriecošas beigas, kas vēl nemaz nav pēdējā dziesma – ir arī “paslēptā” “Her Majesty”. Nu gan tas ir viss.

Vārdam neaptverams ieraksts, lieku to pat augstāk par Seržantu Pepperu un visu viņa orķestri. Visdrīzāk šis ir labākais roka albums, kāda cilvēce ir dzirdējusi. Un tā tas arī paliks, ņemot vērā mūsdienu mūziku.

Lieku 10 zvaigznes no 10